Atvadu vārdi Džeimsam Krogzemim

Atvadoties no Džeimsa Krogzemja (09.12.1925.- 18.05. 2015.)

18. maija vēlā vakarā pienāk ziņa, ka savā pēdējā ceļojumā devies viens no Krogzemju dzimtas „savādajiem putniem” – pasaules braucējs un dzīves mākslinieks Džeimss Krogzemis.

Pirmās ziņas par „radinieku no Parīzes” dzirdu 1991. gadā, kad, mācoties Stokholmā, saņemu telefona zvanu no vecākiem Rīgā, kurus Džeimss sameklējis pēc Krogzemju uzvārda telefonu grāmatā. Seko radu tikšanās Rīgā, tad Rozēnos – Džeimsa tēva dzimtajā pusē, kā arī Krogzemju dzimtas saietos toreiz vēl atvērtajā Ausekļa muzejā – Ungurpils „Sīpolos”. Kaut, pēc Krogzemju dzimtas koka spriežot, tuvi radi neesam, mūsu dzīves ceļi it kā neviļus krustojušies lielākos un mazākos kultūras notikumos, nesteidzīgās sarunās pie vīna glāzes, gadu gaitā veidojot tuvāku pazīšanos, ko varētu dēvēt par draudzību. Džeimsa curriculum vitae uzrakstīt būtu grūti, jo par savas dzīves detaļām viņš runāja nelabprāt. Vieglāk izcelt viņa personības spilgtākās iezīmes, atslēgas vārdus, zem kuriem droši parakstītos tuvāki un tālāki radi un draugi.

Zinātkāre un dzīves enerģija, mobilizēšanās mērķa sasniegšanai. Par to liecina gan ASV universitātēs iegūtie trīs akadēmiskie grādi – ķīmijā, biznesa vadībā un ģeogrāfijā, kur aizstāvēta arī doktora disertācija, gan vairāku valodu, pasaules vēstures un kultūru zināšanas, kas tiek pastāvīgi papildinātas, lasot un ceļojot visa mūža garumā. Zināšanu vērtības apziņa un vēlme atbalstīt talantīgus Latvijas jauniešus viņu ceļā uz izglītību rosina Džeimsu kļūt par vienu no Vītolu fonda ziedotājiem.

Alkas pēc gara brīvības un drosme pieņemt radikālus lēmumus tās sasniegšanai. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Džeimss sarauj saites ar dzīvi un darbu Kalifornijā. Nopērk holandiešu baržu, kuru zīmīgi nosauc par „Klaidoni” un noenkuro Sēnas upē, Parīzē, netālu no Luvras. Divdesmit gadus „Klaidonis” ir viņa un draudzenes Diānas mājas, izejas punkts kopīgajiem pasaules apceļojumiem, 90. gados kļūstot arī par atjaunotās Latvijas tūristu iecienītu apskates objektu. 2000. gadā „Klaidonis” tiek pārdots, lai sāktu atkal jaunu dzīves ceļojumu ciklu. Vēlāk, grāmatā „Parīzes klaidonis sešos kontinentos” Džeimss rakstīs: „Savus dzīves cēlienus nav iespējams atkārtot, un tas arī nemaz nav vajadzīgs.”

Radošums, gara atjaunotne. Vienā no pirmajām mūsu tikšanās reizēm Džeimss jautā – vai tu dari ko radošu? Seko iepazīšanās ar viņa gleznām, kas tapušas lielākoties kā papildinājums ceļojumu piezīmēm – koši krāsaini teksti, izzīmēti uz audekla, papīra loksnītēm vai palmu lapām, kas nu kurā brīdī pie rokas. Jāatzīst, ka modernista-autodidakta (tā Džeimsu intervijā saukusi žurnāliste Ieva Puķe) mājās, ceļojumu suvenīru un fotogrāfiju ielenkumā, šīs gleznas nereti izskatās pārliecinošāk, nekā uz izstāžu zāļu baltajām sienām. Arī Džeimsa sarakstītās grāmatas ir viņa ceļojumi pasaulē un sevī. Teksts tajās plūst brīvi kā saruna, dialogs ar sevi, kurā šaubās un pretrunās, ieguvumos un zaudējumos atklājas viņa „brīvā cilvēka” dzīves filosofija.

Dzimtās puses mīlestība. Brālēna Arvīda un viņa dēla Aināra mājās Rozēnos, gleznās Salacas upes krastā, Džeimss viesojas ik gadu, kopš atgriezies dzimtenē. Atmiņu „bildēs” redzu viņu pazūdam piekrastes taku garajā zālē, peldamies mirdzoši brūnajā Salacas straumē, aizbraucot klusi pamājam ar roku bērnības zemei. Mīļa vieta Latvijā Džeimsam ir tuvinieku Gitas un Valda lauku mājas Vecumniekos, kur no rīta pie tējas krūzes tiek izlikts pasjanss, bet gaišajos vasaras vakaros risinās sarunas un strīdi par politiku. Šeit viņš ir „saules vecītis” – gaismas un ziedu mīlētājs, vecaistēvs Vilcānu bērniem Vinitai un Helmutam. Pārcelšanās uz dzīvi Latvijā pavisam iezīmē radikālu pagriezienu Džeimsa personībā  – no „pasaules pilsoņa” uz Latvijas dabas un kultūras cienītāju un apbrīnotāju.

Un visbeidzot, Džeimss bija dzīves mākslinieks vārda plašākajā nozīmē. Viņš prata atrast un izbaudīt jaunas vietas, satikšanās, noskaņas. Par to liecina reiz iepazīto draugu vēstules no visām pasaules malām. Kādā atklātnē no Taizemes 2008. gadā Džeimss raksta: „Rītos mani modina viļņu šalkas. Šeit nav ikdienas steigas, runu par ekonomisko krīzi, un, kad pasūtu kokteili, to atnes rotātu ar burvīgu orhideju. Urrā!” Džeimss atteicās gremzties par pagātni un baidīties par nākotni. Viņam nepatika kapu apmeklējumi un runas par nāvi. Tāpēc viņa raksturam un nemiera garam, kaut tagad rimušam, nepiestāv ierasti rēnās atvadu dzejas rindas. Drīzāk tāds trauksmains fragments no Rūtas Skujiņas dzejoļa:

,,Es negribu kapu, es negribu ļaut,

lai mani aprok uz mūžu –

mans aero gaisā celsies šonakt

un zemei es pazudis būšu.

 

Mans aero celsies. Mans aero skries

pret zvaigžņu pasauli siltu,

jūs gaidīsit velti, jums neredzēt

To atpakaļ zemē viltu.”

 

Bon voyage, Džeims!

Baiba Krogzeme-Mosgorda līdz ar radiem un draugiem

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Contact us