Atvadu vārdi Paulim Dzintaram

,,Un atmiņas ziedēs ap viņu

Baltas kā ābeles…”

               (Ā. Elksne)

Paulis Dzintars (1921-2013)

2013. gada 27. martā 91 gada vecumā tālajā Rapidsitijā Dienviddakotas pavalstī Mūžības vārti vērās latvietim, Vītolu fonda ziedotājam Paulim Dzintaram. Savas šīszemes gaitas beidzis dāsns un labestīgs cilvēks, kurš visu mūžu, atrodoties tālumā, mīlēja savu dzimto zemi- savu bērnības un jaunības pilsētu Madonu, kur, pakāpjoties Lisas kalnā, var tik tālu saredzēt, kur maijpuķītēm greznots Smeceres sils, čalo Madonas upīte, bet gravās lazdas zied kā nekur citur Latvijā. Viņš mīlēja arī šīspuses cilvēkus un tik daudziem dāvāja iespēju piepildīt sapni- iegūt augstāko izglītību, jo ik gadu kāds Madonas ģimnāzijas absolvents varēja studēt, pateicoties  Pauļa un Ariadnes Dzintaru piešķirtajai stipendijai.

Paulis Dzintars nācis pasaulē pašā skaistākajā un ziediem bagātākajā laikā-1921. gada 29. maijā Madonā. Viņš mācījies Madonas ģimnāzijā, studijas sācis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet ar pirmo iesaukumu nokļuvis leģionā. 1948. gadā beidzis Minsteres Universitāti un 1951. gadā izceļojis uz Ameriku, kur līdz 70 gadu vecumam praktizējis kā ārsts. Pauļa un Ariadnes Dzintaru ģimenē izaudzināti četri dēli, no kuriem divi- Egons un Valdis- arī ir ārsti. Aizejot pensijā, Paulis daudz rakstīja, lai dzīvē piedzīvotais paliktu ne tikai pašam, bet lai to varētu izlasīt bērni, mazbērni, studenti. 2006. gadā Paulis pabeidza grāmatu „Prērijas ārsts”, kur spilgti attēlota  gan pirmskara Latvijas dzīve, gan Otrā pasaules kara traģēdija, gan vēlākie trimdas gadi un ASV mazpilsētas ārsta ikdiena.  Viņa aprakstītais dzīves gājums atšķiras ne tikai ar likteņa lemtu brīnišķīgu izglābšanos daudzās dramatiskās situācijās, bet arī ar lielisko spēju paraudzīties uz dzīvi smaidot.

Savu lēmumu dibināt stipendiju Paulis Dzintars paskaidroja: „Pats no savas un vecāku dzīves esmu mācījies, cik svarīga ir izglītība. Zinu, ka mana dāvana palīdzēs tikai nedaudziem, bet labāk ir iededzināt mazu svecīti nekā sēdēt tumsā. Ja ikviens tik zemē sētu...”

Bet dzimto Madonu Paulis Dzintars atcerējās līdz mūža galam. Viņš ir viesojies Madonas ģimnāzijā, ticies ar saviem stipendiātiem un priecājies, ka viņa devums tiešām ir kļuvis par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas nākotnē. Savukārt Madonas jaunieši ar prieku rakstīja savam labvēlim pateicības vēstules un neaizmirsa parūpēties par Pauļa vecāku atdusas vietu Madonas kapsētā.

Savulaik Paulis Dzintars rakstīja: “Esmu svētdienas bērns, dzimis desmitos no rīta. Mans otrs  vārds ir Felikss, kas latīniski nozīmē “laimīgs”. Svētdienā dzimušie tiešām esot laimīgi, jo viņu ceļus allaž pavadot Saule, dodot visiem tās pavēnī dzimušajiem neizsīkstošu enerģiju. Un vēl- runā, ka ar svētdienā dzimušajiem sarunājas Dievi. Nu Dieviem būs laika gana, jo ceļā pie viņiem devies cilvēks, kurš pratis ne tikai pats būt laimīgs, bet par tādiem darījis arī neskaitāmus citus. Mums, Šaisaulē palikušajiem, paliks sāpīgas skumjas par šķiršanos, kuras kaut kad kļūs par apjausmu, ka arī mēs esam bijuši starp tiem – laimīgajiem- tāpēc vien, ka kādu īsu Mūžības mirkli mums ir bijusi iespēja dzīvot blakus sirdsgudram, labestīgam un savu zemi bezgalīgi mīlošam cilvēkam.

Lai viņam gaišs ceļš Mūžībā…