In memoriam Daina Marija Bīriņa (25.11.1939.-30.10.2023.)

Kad manis vairs nebūs,
apsedziet ābelēm saknes
un pīlādžu ogas saberiet rūtainos lakatos.
Iekuriet maizes krāsnis un iejauciet mīklu no miltiem,
smalkiem kā ievziedu putekšņi,
jo īsa ir silta rudens diena,
bet gara un tumša būs ziemas nakts.
Lai baltas kā mūža dienas tad
kāpj dūmu vērpes,
kad, manim aizejot,
pēdējo kukulīti cepsit,
jo no saules es esmu nācis
un bez siltuma šo pasauli neatstāšu...
/D.Rubens/

Daina Marija Bīriņa

Laikā, kad veļu migla paceļas no pielijušā bruģa, mūžības ceļā devusies Vītolu fonda ziedotāja, trimdas latviete, skolotāja, korporācijas “Imeria” dalībniece Daina Marija Bīriņa (25.11.1939.-30.10.2023.).

Daina Bīriņa dzimusi 1939. gada 25. novembrī, Gulbenē. Viņa savā mūžā piedzīvojusi daudz prieka un gandarījuma, un arī ļoti daudz sāpju. Ģimenei nācies pārciest pēkšņo tēva nāvi, pārcelšanos no Gulbenes uz Vecpiebalgu un baisos kara gadus. Laimīgā kārtā Dainai ar ģimeni izdevās izbraukt no Latvijas un, izejot cauri bēgļu nometnēm, nonākt Amerikas Savienotajās Valstīs, Aiovā. Dainas mamma tur iekārtojās darbā un palīdzēja saimniecībā senioru pārim. Darbs nebija viegls, bet tas sniedza svarīgāko nodrošinājumu Dainai un viņas māsai.

Pēc gada ģimene pārcēlās uz Čikāgu, kur Dainai bija iespēja absolvēt vidusskolu un universitāti. Studiju gados viņa apguva dažādas valodas, dziedāja korī, dejoja tautiskās dejas un piedalījās latviskos sarīkojumos. Pēc universitātes beigšanas Daina devās uz Vāciju (Friedrich Wilhelm Universität), lai padziļināti mācītos vācu valodu.

Atgriežoties ASV, Dainai piedāvāja darbu Kalifornijas pamatskolā. Dzīve skolā bija interesanta un izaicinājumu pilna, jo mācības norisinājās bilingvālā klasē. Būt par skolotāju ir kas īpašs un mazliet neparasts, jo liktenis tik atbildīgu un grūtu darbu uztic garā stiprākajiem un dvēselē bagātākajiem. Paralēli darbam, Daina brīvdienās mācīja latviešu valodu Losandželosas latviešu skolā. Kalifornijas latviešu dzīve aizrāva Dainu – viņa baudīja to labā sabiedrībā, un pati atzina, ka ir “radīta pilsētai”.

Par skolotāju Daina nostrādāja 31 gadu un aizejot pensijā, sapnis par Latviju vairs nespēja gaidīt. 2011. gadā viņa izlēma pārcelties uz Latviju pavisam. Tieši tik strauji Daina spēja pieņemt sirds vadītus lēmumus, jo kādēļ pārdomāt, ja dzīve ir īsa un to iespējams baudīt jau tagad.

Arī lēmums dibināt stipendiju ir nācis viegli, tikpat raksturīgi Dainas dzīvei. Toreiz, valstī esošās pandēmijas situācijas dēļ, tika liegts apmeklēt restorānus un teātrus, tādēļ Daina izvēlējās daļu no savas pensijas ziedot Vītolu fondā. 2021. gada martā viņa dibināja stipendiju, lai atbalstītu divus talantīgu studentus: Aināru Kiserovski (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, “Kora diriģēšana”) un Kristu Fadejevu (Rīgas Stradiņa universitāte, “Medicīna”). Daina sajūsmināja stipendiātus ar savu dzīvesprieku, nenogurstošo enerģiju un eleganci. Viņa dzīvoja ar atvērtu skatījumu un līdz pēdējam mirklim devās baudīt koncertus un teātra izrādes. Viņa lutināja savus stipendiātus, aicinot tos uz vakariņām labākajos Rīgas restorānos. Satiekoties Daina stāstīja par ceļojumiem, ar stipendiātiem pārrunāja aktuālākos notikumus studiju dzīvē, Latvijā un pasaulē.

Tomēr oktobra pēdējās nedēļas pirmdienas rīts atnāca kluss un neierasts. Dainas vairs nav mūsu vidū. Viņa kopā ar veļiem devusies tālajā mūžības ceļā. Apbrīnojama bija viņas spēja līdz pēdējam būt brīvai, neatkarīgai domās un darbos. Tas ir pa spēkam tikai asa prāta apveltītiem cilvēkiem.

Atvadoties no ziedotājas, stipendiāte Krista Fadejeva raksta: “Lai gan ar Dainu Bīriņu dzīves ceļi pārklājušies nesen un uz nepielūdzami īsu laika sprīdi, viņas nesavtība dāvāja iespēju man, topošai medicīnas studentei, nostāties pašai uz savām kājām un spert pirmos soļus “lielajā dzīvē”. Dāsna ne tikai ar saviem līdzekļiem, bet arī ar laiku, uzmanību un smaidu. Tikšanās reizēs stāsti par piedzīvojumiem dažādos pasaules nostūros vijās roku rokā ar noderīgiem padomiem un dzīvesgudru mirdzumu acīs. Restorāna čalas izgaisa nebūtībā un mēs kāri tvērām uzburtās ainas par laivu braucieniem cauri Eiropai un amizantiem starpgadījumiem uz Meksikas robežas. Arī pati Bīriņas kundze vienmēr uzmanīgi uzklausīja mūs ar patiesu interesi un plaši atvērtu sirdi. Asprātīgas piezīmes tika meistarīgi ievītas stundām garās sarunās par literatūru, mūziku un teātri. Viņa neslēpās aiz aplinkus vārdiem, bet runāja tieši un nepiespiesti, neizvairoties no neērtākām tēmām un labprāt daloties ar savas garās dzīves laikā gūtajiem iespaidiem un atziņām. Mums katram ir dota iespēja satikt, iepazīt un mācīties no visdažādākajiem cilvēkiem, bet tikai retais spēj atstāt pēdas ne tikai citu ikdienas gaitās, bet arī pasaules redzējumā. Varu tikai cerēt, ka arī man kādreiz būs iespēja kādam sniegt kaut nelielu daļu tās pašas iedvesmas un sirdsmiera, ko man tik nesavtīgi dāvāja Daina Bīriņa.”

Stipendiāts Ainārs Kiserovskis, atvadoties rakstīja: “Daina Bīriņa ar vienmēr gaišo smaidu, zinātkāri par stipendiātiem, ar mīlestību uz teātri, dziesmām un mākslu, bet pāri visam ar milzīgu patriotismu un sirds siltumu pār savu zemi - Latviju! Daina Bīriņa bija cilvēks, no kuras varēja mācīties atbildības sajūtu, smelties humora dvesmu un nemitīgo labestību, kas viņā mājoja katru reizi, kad tikāmies. "Virs galvas mūžīgs piena ceļš, Un mūžīgs ceļš zem kājām, Tas ved uz zemi laimīgo, Un izrādās uz mājām." Šī skaistā, visiem zināmā četrrinde, lai kalpo kā gaiša piemiņa par ziedotāju Dainu Bīriņu, kura ar mīlestību pret Latviju devās atpakaļ uz dzimteni un palīdzēja mums, jauniešiem, sasniegt savus sapņus.”

Dainas sirds ir pieskārusies ļoti daudziem - sniedzot palīdzīgu roku, finansiālu atbalstu dažādiem labdarības projektiem un palīdzot saviem stipendiātiem iegūt augstāko izglītību. “Dzīvē viss notiek likumsakarīgi un ir nepieciešams tikai ļauties vēja virzienam,” šos vārdus Daina sacīja pirmoreiz satiekoties Vītolu fondā. Lai viegls gājums mūžības ceļos! Izsakām visdziļāko līdzjūtību māsai, tuviniekiem un draugiem!

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Raksti mums