In memoriam Meta Šterns (dzim. Fridrichsons)

Meta Šterns (dzim. Fridrichsons) 01.10.1931.-24.06.2023.

“Un vienīgā lieta, kas nekad nebeidzas un nepazūd, ir mīlestība.”

Ir pats vasaras vidus, kad saule spīd tik spoži un liekas, ka acis nespēj redzēt tālāk par pielieto spozmi. Bet tur tāluma gaišumā ir iespējama satikšanās un miers, kas dziedina. Jūlijā atvadāmies no ziedotājas Metas Šterns, kura devusies mūžības ceļā pie sava mīļā vīra Gunāra.

Meta Šterna (dzim. Fridrichsons) dzimusi 1931. gadā, Latvijas Universitātes docenta Jāņa Fridrichsona un Martas Ābolas ģimenē. Ģimenes galvenā vērtība vienmēr ir bijusi izglītība, jo tēvs Jānis Fridrichsons bija viens no Latvijas Fizikas un matemātikas biedrības dibinātājiem un lasīja lekcijas Latvijas Universitātes medicīnas, dabaszinātņu, farmācijas, inženierzinātņu studentiem.

Kad sākās Otrais pasaules karš, ģimenei nācās doties uz Vāciju, un arī tur atrada veidu, kā turpināt izglītoties un saglabāt iegūtās zināšanas. Meta kopā ar ģimeni nonāca franču zonā, kurā tēvs varēja strādāt latviešu bēgļu nometnes vidusskolā.1949. gadā Fridrichsonu ģimene izceļoja uz Austrāliju un Metai pavērās iespēja savu talantu attīstīt ķīmijas nozarē. Mācoties Melburnas universitātē, Meta sastapa savu lielo mīlestību Gunāru Šternu, un 1957. gada 13. aprīlī abus uz mūžu savienoja latviešu draudzes mācītājs Arnolds Grosbachs. Gunārs toreiz pēc studijām strādāja savā pirmajā darba vietā “Gas and Fuel Corporation”, bet Meta universitātē veica ķīmijas asistentes darbu.

Tad Gunārs un Meta Šterni pārcēlās uz Kanberu un pavadīja tur savus vislaimīgākos brīžus gan vienam ar otru, gan aktīvi darbojoties Kanberas latviešu sabiedrībā.

Šternu ģimene ar savu mīlestību prata dalīties un 2012. gadā aizsākās sadarbība ar Vītolu fondu, kad tika saņemta pirmā vēstule no Austrālijas par stipendijas dibināšanu Latvijā. LU docenta Jāņa Fridrichsona piemiņas stipendija bija vispatiesākais piemineklis Metas tēva ieguldījumam ne tikai meitas izglītībā, bet arī zinātnē.

Šternu ģimenei piederēja vislielākā bagātība, jo viņi bija viens otram. Vistuvākais Metas draugs visa mūža garumā viennozīmīgi bija dzīvesbiedrs Gunārs, jo viņus saistīja savstarpēja uzticēšanās un nesavtīgas rūpes vienam par otru. Meta ļāva vīram mirdzēt, cenšoties stiprināt viņu ar savu klātbūtni un rūpēm, tikmēr Gunārs uzņēmās iniciatīvu par tehniskām lietām un iepazīstinot sievu ar tik dažādo kafijas baudīšanas kultūru. Tā bija viņu mīlestības valoda.

2016.gadā Metas ceļa gaisma nodzisa, un dzīve kļuva bezgala vientuļa un tumša – jo gada pašā vasaras vidū Gunārs Šterns devās mūžībā. Šķiet, ka šādās sērās nav iespējams rast spēku un prieku par dzīvi sev apkārt, bet Gunārs, kā vienmēr bija parūpējies par visu.

2017.gada 17. maijā tika saņemts Gunāra Šterna testamentārais ziedojums, kurā viņš novēlēja 5,4 miljonus Austrālijas dolārus Latvijas jauniešu izglītošanai. Tas bija pārsteigums ne tikai fondam, bet arī pašai Metai, kura pat iedomāties nevarēja, ka turpmāk ik pusgadu viņa saņems 200 studentu pateicības vēstules ar stāstiem par Latviju, studijām un jaunības gaitām. Tā bija Gunāra vislielākā dāvana Metai – maza atzīšanās mīlestībā un apliecinājums “esmu ar tevi” ik vēstulē.

Stipendiāts Uvis Deķeris pateicības vēstulē rakstīja: “Pateicoties Gunāra Šterna piemiņas stipendijai, es varēju atļauties iegādāties skaistu uzvalku, kas padarīja izlaidumu ļoti īpašu un atmiņas no šīm svinībām man paliks uz mūžu.” Savukārt stipendiāte Karīna Sereda rakstīja: “Būšu godīga, Metas kundze, tas bija ļoti sarežģīts, intensīvs un piepildīts semestris. Apguvu jaunus studiju kursus, kas deva padziļinātas un man pilnīgi jaunas zināšanas gan dziļāk fizioterapijas jomā, gan arī vispārīgi citās medicīnas un dzīves sfērās. Jūsu un jūsu vīra atbalsts bija nenovērtējams. Apziņa, ka ir cilvēki, kas tic maniem spēkiem, man sniedza spēku!”

Ir noslēdzies skaists, mīlestības pilns mūžs un saulgriežu naktī ir notikusi abu satikšanās. Lai šī doma mierina tuvos un mīļos, ka Gunāra un Metas Šternu mūžam ir turpinājums – kurš paliks mūsu un stipendiātu sirdīs.