In memoriam Vītolu fonda ziedotājs Viesturs Zariņš (1923-2023)

“Jo laiks, kas mums pieder, ir tikai vienu cilvēkdzīvi garš…

Un ziniet, tas nav ne maz, ne daudz –

tieši tik, cik esam jutušies dzīvi.” /D.Rubens/

Kad šīs zemes ceļi izstaigāti, dvēsele aiziet debesīs. Kopā ar baltajām ziemas dienām aizvadītajā gadā no mums aizgājis ziedotājs Viesturs Zariņš no Kanādas.

Viesturam Zariņam liktenis ir dāvājis daudz – iespēju nosvinēt savu 100 gadu jubileju kopā ar saviem mīļajiem. Aizvadītā gada martā Toronto veco ļaužu mītnē “Kristus Dārzs” tika aicināti draugi un radi, lai kopā atzīmētu apaļo dzimšanas dienu. Toreiz Viesturam Zariņam jautāja, kas ir viņa ilgā mūža noslēpums un viņš atbildējis: “Esmu vienmēr priecīgs un vienmēr kaut ko daru.”

Viņa lielākais prieks mūžā ir bijusi satikšanās ar mūža mīlestību – sievu Edīti Zariņu. Toronto latviešu sabiedrībā Edīte un Viesturs Zariņi vienmēr bija pazīstami kā rosīgs, vienmēr laipns un sirsnīgs pāris. Savu kopdzīvi abi pavadījuši privātmājā, kuru tikai nesen bija atstājuši, pārceļoties uz “Kristus Dārzu”. Dzīvesvietas maiņa bija īpaši grūta, jo mājās abi bija iekopuši brīnišķīgu dārzu, kurā auga puķes, ar kurām viņi devīgi dalījās un rotāja galdus pensionāru saietos. Viesturs ar Edīti bijuši aizrautīgi kalnu slēpotāji, izbraukājuši Ziemeļamerikas augstākos kalnus un pārgalvīgi laidušies ar ūdensslēpēm savas vasarnīcas ezerā.

Viestura Zariņa šīs zemes dzīve noslēgusies, bet viņš atstājis paliekošas vērtības – savus darbus. Zariņu ģimene sadarbību ar Vītolu fondu uzsāka 2008. gadā, kad tika dibināta Edītes brāļa Jura Gravas piemiņas stipendija. Kopā izskoloti 17 studenti, vairākums ir spējīgi medicīnas nozares speciālisti. Viesturs kopā ar sievu Edīti ar patiesu prieku sekoja līdzi fonda norisēm un īpaši stipendiātu dzīvēm, daloties pārdomās un laba vēlējumos. Viens no stipendiātiem Kristiāns Meidrops ir Latvijas jaunākais sirds ķirurgs, kurš sēru brīdī ziedotājai Edītei Zariņai vēstulē rakstīja: “Ir tikai viena lieta ko gribu teikt šajā grūtajā brīdī – mīlestība nekad nebeidzas. Tā ir enerģija, kas gūta no mīļajiem. Tā turpina dzīvot mūsos visos, līdzīgi kā fizikas enerģijas nezūdamības likumā. Jūsu abu gaisma arī man ir devusi daudz. Tā man ir palīdzējusi izaugt, lai es varētu palīdzētu Latvijas cilvēkiem un nest to enerģiju tālāk. Un tāpat arī sirsnība, kas mūsdienās nav nemaz tik ļoti sastopama. Kaut arī neesam satikušies klātienē, mūsu sarakste vienmēr bijusi man īpaša. Liekas nedaudz netaisnīgi, ka dzīvē tā ir iekārtots, ka esam šeit tikai uz laiku un to nākas pieņemt. Man ir ļoti paveicies un esmu ļoti, ļoti pagodināts par iespēju kaut nedaudz Jūs iepazīt.”

Izskolotā stipendiāte Kristiāna Šļivka rakstīja: “Sirdssāpes un tukšuma sajūta, ko rada mīļotā cilvēka zaudējums, ir neaprakstāmas, bet lūdzu atcerieties, ka Jūs neesat vieni šajā ceļā. Mēs esam līdzās Jūsu sāpēs... Lai arī laiks nevar pilnībā dziedināt un vārdi mazināt šādas skumjas, ceru, ka tie vismaz nesīs mierinājumu un spēku. Ceru, ka vīra mīlestība un gaisma vienmēr atspīdēs Jūsu atmiņās un sirdī!

Kamēr par cilvēku runā, viņš neaiziet. Kaut arī Viesturs ir devies mūžības ceļos, viņa un Edītes devums turpinās skolot talantīgus jauniešus Latvijā. Esam pateicīgi par ilggadējo sadarbību un izsakām visdziļāko līdzjūtību!