Kanberas Latviešu ev. lut. draudze dibina stipendiju teoloģijas studentiem

Kanberas Sv. Pētera baznīcas altāris

Kaut kur pasaulē zem zvaigžņotajām debesīm ir tāda vieta kā Kanbera, kuru uzmeklēt spējam vien tad, kad raugāmies mums nepierastās dienvidu puslodes virzienā. Austrālijas plašumu ieskauta oāze, kas uzrunā ar saviem glītajiem parkiem un kur rodama Austrālijas Nacionālā bibliotēka. Un šajā ievērojamajā pilsētā kā rudzupuķes zieds – Daugavas ūdeņu zilgmes sasmēlies – reiz uzplaukusi un joprojām zied latviešu trimdas kopiena ar draudzi kā tās dzīvības avotu un mīlestības vēstnesi.

Augustā Vītolu fonds saņēmis priekpilnu ziņu no Kanberas Latviešu ev. lut. draudzes priekšnieka Egona Eversona par draudzes vēlmi dibināt stipendiju teoloģijas studentiem.

Kanberas Latviešu ev. lut. draudzi 1949. gadā dibināja trimdas latvieši, kuri sākot ar 1947. gadu no Vācijas rietumu zonas bēgļu nometnēm izceļoja uz Austrāliju. Nonākot plašajā kontinentā, aktīvākie sabiedriskie darbinieki sāka organizēt dažādas latviešu biedrības, draudzes un organizācijas. Kanberas draudze ar aptuveni 30 – 40  locekļiem bija viena no pirmajām, kas tika nodibināta. Draudzes “ziedu laikos” 70.–80. gados to kuplināja 130 dalībnieki, šodien 25. Patstāvīgs mācītājs Kanberā nedzīvoja, tāpēc kanberiešiem nācās dalīties ar vienu no lielākajām draudzēm Sidnejā, 300km no Kanberas.

Pirmā luterticīgo baznīca Kanberā –  Sv. Pētera baznīca –  ar Kanberas draudzes dalību tika uzbūvēta 1961. gadā. Kopš tā laika visi dievkalpojumi, aizgājēju izvadīšanas un citi ar draudzi saistīti notikumi notiek šai baznīcā vai tai blakus esošajā zālē. Protams, pandēmija, kā jau visā pasaulē, ir skārusi arī Kanberas draudzi un tās garīgo dzīvi, tomēr latvieši Austrālijā nepadodas un  cenšas izkārtot, un  piedāvāt dievkalpojumus videoformātā.

Kanberas draudzes pastāvēšana bijusi saistīta ar daudzām grūtībām, tomēr nedz attālums, nedz nelielais draudzes locekļu skaits,  nedz arī pēdējo laiku izmaiņas nav spējušas pievarēt iekšējo sirdsbalsi, caur kuru sadziedas zvirbuļi sirmās ābeles sapītajos zaros, pil pavasara sniegi no māju niedrainajiem jumtiem un klausāmas kastaņu plīšanas melodijas, tiem atsitoties pret pārmirkušas zemes virskārtu. Tā ir Dzimtenes balss, tie ir Dieva čuksti.

Vai esat redzējuši, ko tik  salīdzinoši nelielu, bet reizē  tik lielu? Maza saujiņa sēklu, kas, spītējot smiltīm un vējam, uztur svētu latviskās ticības apliecinājumu. Maza saujiņa sēklu, kas savā spēkā un izturībā gatavi dot iespēju kādam jaunietim laist saknes teoloģijas auglīgajā irdnē. Maza… nē, liela mīlestība un paļāvība savai tautai un labākajai nākotnei!

“Manā dzīvē daudzi prieki un piedzīvojumi ir aizgājuši secen tieši naudas trūkuma dēļ. Es nekad neesmu iemācījusies krāt naudu, jo vienmēr knapi pietiek līdz mammas algai, reizēm pat bija jāatdod sava vidusskolas stipendija, lai izdzīvotu cauri mēnesim. Tagad man būs iespēja mācīties! Liels paldies! ” teic pirmā Kanberas Latviešu ev. lut. draudzes stipendijas saņēmēja.

Dievam un Latvijai – nav tikai frāze, bet dziļākas ticības apliecinājums, un tieši gara spēks un vienotība ir latviešu tautas patvērums, gaišā vadazvaigzne, kas katram savam, tomēr mums visiem viena!

Liels paldies Kanberas draudzei par stipendijas dibināšanu!