Mūsu burvīgie studenti

 
Dainis un Rita Martinsoni ar stipendiātiem                   Gundars Strautnieks ar stipendiātiem

Šī vasara man ir bijusi ļoti interesanta un pa daļai mazliet pārsteidzoša.  Vispirms jau interesanta man bija piedalīšanās ALA-s kongresā šī gada maijā, kur satiku vairākus draugus, kas solīja vasarā ciemoties Latvijā. Saprotams, ka tādā gadījumā sarunājām tikšanos Rīgā, un tā arī satikāmies. Pirmie no tiem Rīgā ieradās Dainis un Rita Martinsoni no Saginavas. Ar viņiem tikšanos sarunājām 11. jūlijā man pazīstamā vietā – viesnīcas „Radi un draugi” otrā stāva kafejnīcā.

Uz tikšanos man par lielu prieku Martinsoni ir uzaicinājuši arī piecus Vītolu Fonda stipendiātus, kam stipendijas nākušas no Saginavas Latviešu Kluba. Uzaicināta ir arī Vītolu Fonda valdes priekšsēdētāja - Vita Diķe. Saginavieši savu Latvijas jauniešu atbalstīšanu ir sākuši jau 2005. gadā, un tagad trīs no tiem studijas ir jau beiguši un strādā Latvijai svarīgu darbu.

Pirmā, ko iepazīstu ir Aiga Romāne, kura jau paspējusi iegūt maģistra grādu datoru zinībās un centīgi strādā pie doktora grāda studijām. Blakus studijām Aiga strādā starptautiska uzņēmuma „Tripple A” Latvijas filiālē. Iesākusi kā vienkāršā programmētāja un īsā laikā kļuvusi par projektu vadītāju. Viņa ir īsts Latvijas lepnums, nāk no Ludzas, un  augstskolas diploms viņai ir bijis sarkanā krāsā, kas nozīmē to pašu kā citur pasaulē atzīme pie diploma „cum laude”. 

Otra no saginaviešu meitenēm ir Liene Jākobsone, kura arī  ar izcilību ir beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, un tagad ir vides inženiere savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Pati viņa saka, ka ir izskolota savam novadam, jo pēc 5 studiju gadiem Jelgavā ir atgriezusies Liepājā.  Tagad ar vīru, ģeodēzijas un ceļu būves inženieri dzīvo Liepājas kara ostā. Viņai tālākas studijas neesot iespējamas. Tas nekas, varbūt drīz kļūs par mums ļoti vajadzīgu māmiņu.

Trešais Saginavas Latviešu kluba absolvents Aigas brālis Dainis Romāns. Arī viņš ir jaunais datorzinību speciālists, jau ar maģistra grādu un nodarbojas ar programmatūru izstrādi vairākām ārzemju valstīm.  Ar māsu un mammu tagad dzīvo Rīgā, turklāt mamma ir pārcēlusies pie viņiem nevis otrādi.

Ilze Kristapsone ir no Dobeles, ir Rīga Stradiņa universitātes Fizioterapijas studiju programmas 3.kursa studente un tagad jau asistē diplomētam terapeitam.  Viņai vēl gads jāmācās līdz bakalaura grādam, tad turpinās mācīties maģistra grādam. Arī viņas caurmēra atzīme mācībās ir man galvu reibinošos augstumos.

Piektā Saginavas latviešu kluba stipendiāte ir Agija Lāce, kas tikko beigusi pirmo kursu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Šobrīd vēl nav izvēlējusies specialitāti, staigā pa Latvijas ārēm, pēta kukaiņus un augus, pļavas, mežus, jūru, zivis, upes un ezerus. Darīja to Vecpiebalgā Amatas tuvumā, bet tagad dzīvo Rīgā pie krustmātes, jo transports no dzimtās vietas studijām Rīgā izmaksā dārgi.  Viņa nekad nav šaubījusies, ka grib būt bioloģe.

Kad esam  iepazinušies, ķeramies pie uzkodām, ko sagādājusi viesnīca. Dainis un Rita pastāsta par Saginavas Latviešu klubu,  un kā viņi tiek pie līdzekļiem, un Vita pastāsta par to,  kā 2005.gadā ar saginaviešiem iepazinusies, bet es aizeju mājas ar apziņu, ka esmu iesaistījusies sadarbībā ar visskaistāko un pēc manām domām vislabāko  organizāciju, kas Latvijā sākusi darboties pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijā šis Fonds tomēr nes man neizprotamu vārdu „nodibinājums”, bet es neko svarīgāku kā Latvijas jauno cilvēku augstāko izglītību nevaru iedomāties.

Atkal viena tikšanās ar Vītolu Fonda stipendiātiem notiek tikai pāris nedēļu vēlāk, un šoreiz Fonda biroja telpās. Te tiekas Gundars Strautnieks ar diviem savējiem. Šie abi ir neviltoti „Savējie” vārda labākajā nozīmē, kas būtu rakstāmi ar lielo burtu.  Pirmā, ar ko parunājos, ir Kristīne Isaka, 4.kursa studente, kas izvēlējusies kļūt par matemātikas skolotāju, jo viņai ļoti patīk darboties ar bērniem un ļoti patīk arī matemātika. Viņa nāk no Dagdas novada un augstskolā atzīmes caurmērs ir tuvu 9 ballēm. Jau tagad viņa ir uzņēmusies privātskolotājas pienākumu un apmāca skolniekus, kam mācībās neiet tik labi kā vajadzētu.  Viņas pirmais privātskolnieks eksāmenu ir nolicis ar teicamu rezultātu. Viņa jau tagad zina, ka sākumā mēģinās dabūt darbu Rīgā, jo dzimtajā novadā skolas tiek slēgtas un skolotājam bez pieredzes darbu dabūt nebūs viegli.

Ģirts Podiņš ir Strautnieku jaunākais students, un tikko ir beidzis Rīgas Tehniskās universitātes pirmo kursu enerģētikas un informātikas fakultātē. Viņš ir no neliela ciemata Madonas tuvumā, beidzis Madonas ģimnāzijas reālo kursu ar uzsvaru dabas zinātnēm.  Tagad ir nācis pie atziņas, ka elektronika viņu interesē vairāk un cer, ka kādreiz varēs strādāt pie elektriskā automobiļa tehniskas uzlabošanas. Pēc tam, kad jaunieši Gundaru ar sevi mazliet ir iepazīstinājuši, Gundars pastāsta par savu dzīves gājumu tālajā Amerikā.  Viņš savu izglītību ir guvis pēc dienesta ASV armijā, jo tai laika Amerika savus veterānus atbalstīja izglītības iegūšanā ar tā saukto „Džī Ai  Loan”(aizdevums bijušiem kara vīriem). Viņš to izmantoja un vēlāk kļuva par vidusskolas direktoru. Tādēļ viņš zina, cik izglītība ir svarīga.

Pēc iepazīšanās un „atskaitīšanās” Gundars abus jauniešus aizvizina uz „Likteņdārzu”, un es no abiem studentiņiem tajā pašā vakarā saņemu viņu iespaidus par šodien piedzīvoto. Abi par visu dienu ir bijuši lielā sajūsmā un par to Ģirts cita starpā man raksta: „Likteņdārzs ir ļoti skaista vieta, kur satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Latvijas simts gadu jubileja apritēs 2018. gadā, līdz kuram ar Latvijas tautas atbalstu un kopīgiem spēkiem tur jārada kas patiešām maģisks. Brauciens no Rīgas līdz Likteņdārzam bija pilns pārdomu, kuras tika apspriestas ar Strautnieka kungu. Nonākot pašā Likteņdārzā vēl vairāk nostiprinājās Gundara skatiena vēstījums, ka tās īstās mājas ir tikai vienas un tās ir Latvija. Šī diena bija brīnišķīga un iespaidiem piepildīta.”

Kristīne savā vēstulē man vairāk raksta par pašu tikšanos nevis par „Likteņdārzā” redzēto: „Es apbrīnoju Strautnieku ģimeni, viņu optimismu, viņu centienus atbalstīt citus, sirds dāsnumu, un man liekas pēc tikšanās ar viņiem es jūtos īpaši bagāta. Ir cilvēki, kuri spēj noticēt un novērtēt spēkus sasniegt augstākos rezultātus, sniedz iespēju tiekties pēc mērķa, sasnieg to – veidot nākotni. Vēlētos vēlreiz pateikties Strautnieku ģimenei par jauki pavadīto laiku un novēlēt viņiem veselību un turpmākus panākumus. Vītolu fondam novēlu pastāvēt un plaukt vēl daudzus, daudzus gadus, un, lai pēc gadiem studenti, kuri veiksmīgi absolvēs augstskolu, būtu to cilvēku vidū, kuri sniedz palīdzību jaunu studentu izaugsmei tāpat kā šobrīd to sniedz mums. ...un neviens no mums nekad neaizmirstu, kas ir palīdzējis izglītības iegūšanā”.

Pirms es savu sajūsmu par stipendiātiem esmu paspējusi ielikt datorā, man piezvana Vita un pasaka, ka Gundars par savējiem diviem ir bijis tādā sajūsmā, ka pirms brauciena uz lidlauku abi ar Astrīdu vēl piestājušies Vītolu Fonda birojā un nodibinājuši vēl vienu stipendiju.  Gundars ir izvēlējies atbalstīt vienu no savas dzimtās puses - Raunas jauniešiem, un izrādās, ka Vita tādu ir atradusi jau pēc paris stundām. Fantastiski! Bērns, kam šoreiz ir laimējies ir Solvita Marija Sarkane, kas klusībā gaidīja brīnumu. Viņa tiešām ir no Raunas un tāpat kā Gundars dienās kļūs par skolotāju. Nezinu, vai tā bija sagadīšanās, vairāk liekas, ka te savu roku ir pielicis Dieviņš, un tagad viens brīnišķīgs bērns no lielas latviskas ģimenes atkal ir guvis iespēju savu sapņu piepildījumam. Viņa nāk no 5 bērnu ģimenes, kur jaunākais ir tikai 4 gadus vecs. Solvita ir apzinīga, godīga, mērķtiecīga un vidusskolu ir beigusi ar 7,8 vidējo atzīmi.

Pēc tik interesantas  8 jauniešu iepazīšanas, par kuriem varu tikai priecāties, vēl gribas pieminēt pašai savu studentiņu Ģirtu, kas tūlīt pēc saistību nokārtošanas ar Vītolu fondu devās uz māmiņas sagādāto vasaras brīvlaika darbu Norvēģijā.  Viņš savus 7 grūtos eksāmenus medicīnas studijās ir nokārtojis ar vidējo atzīmi tuvu skaistajam ciparam 8 un par to es ar viņu lepojos. Bet šo pārdomu beigās nāku pie pārliecības – ja Gundaram un Astrīdai ir trīs studenti,  tad man atkal var būt divi, un pirms te pielikšu punktu man būs divi. Tādēļ tagad eju uz banku un zvanu Vitai, lai meklē man vēl vienu studentiņu.

                                                                                                                        Astrīda