Godinot Zeltīti Vizmu Kasparsoni, melburnieši dibina stipendiju teoloģijas studentiem

 Zeltīte Vizma Kasparsons

Tuvam un dārgam cilvēkam dodoties mūžībā, palicējiem vienmēr neatbildēts paliek jautājums, kā šai gaismai, kas bijusi tik spoža visas dzīves garumā neļaut apdzist arī vēlāk? Atbildi uz šo mīklu atraduši Melburnas Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvji. Tā atvadoties no aktīvās latvietes Zeltītes Vizmas Kasparsons, draugi, radi, paziņas no Melburnas lat. ev. lut. draudzes vienojušies kopīgā mērķī, ziedojot stipendijai, kas novēlēta teoloģijas studentiem.

Zeltīte dzimusi 1938. gada 25. janvārī Rīgā. Zeltītes ģimenes stāsts kā tolaik tūkstošiem daudzu citu latviešu strauju un traģisku likteņa pagriezienu piedzīvo, kad viņai vēl kā bērnam kopā ar vecākiem un jaunāko māsu Viju nākas pamest Dzimteni tuvojošos kara draudu dēļ. Sākas bēgļu gaitas Vācijā, bet vēlāk arī ceļš uz tālo zemi Austrāliju, līdz 1950. gadā tiek sasniegta Melburna.

Savā nākotnes profesijas izvēlē Zeltīte ir apņēmīga. Sākotnēji pabeidz apmācības kā slimnīcas māsiņa turpat Austrālijā, bet vēlāk dodas uz Eiropu, lai Anglijā un Skotijā apgūtu vecmātes kvalifikāciju. Atgriežoties Austrālijā 1968. gadā, Zeltīte uzsāk karjeru kā operācijas zāles māsiņa. Šajā atbildīgajā darbā Zeltīte atrod piepildījumu, veicot savus pienākumus ar vislielāko apziņu 35 gadu garumā.

Ģimenes laimi Zeltīte rod kopā ar Kārli Kasparsonu. 1971. gadā viņiem piedzimst meita Māra, bet četrus gadus vēlāk arī dēls Pauls. Gadiem ejot, Zeltīte savu mīlestību dāsni dāvājusi ne tikai saviem bērniem, bet arī mazbērniem, tā saņemot gandarījumu un prieku, kam līdzvērtīga nav.

Neskatoties uz savu aizņemtību darba dzīvē un piepildījumu mājas solī Zeltīte nekad nav aizmirsusi par sabiedrisko aktivitāti un latviskā izkopšanu svešumā. Kā brīvprātīgā Zeltīte aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā, īpaši Melburnas Latviešu namā un baznīcā, kā arī bērnu vasaras nometnēs un labdarības līdzekļu vākšanas akcijās, atbalstot Gaiļezera Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu.

Zeltīte no šīs pasaules šķīrās pirmajā 2023. gada dienā. Atstājot aiziešanas sāpes tuvinieku sirdīs, vienlaikus Zeltīte spējusi iedot ko svarīgāku – ticību gaišākai rītdienai pat tad, kad šķiet, ka pienākusi tumsa. Zeltīte nekad neaizmirsa Latviju, savu Dzimtenes mīlestību viņa nesa ieslēgtu sirdī kā vislielāko dārgumu, tāpēc arī ģimene vēlējusies, lai sapnis par atgriešanos mājās savu piepildījumu rod caur stipendiju jau pēc Zeltītes došanās mūžībā. Turklāt kā pašai Zeltītei tuva bijusi baznīca un ticība, tā arī stipendija vēlēta teoloģiju studējošiem.

Paldies Zeltītes Kasparsons ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem Melburnas Latviešu Evaņģeliski Luteriskās draudzes locekļiem par ziedojumu! Paldies Pēterim Saulītim par stipendijas administrēšanu! Mēs bieži sev jautājam, cik vērta ir viena cilvēka dzīve? Zeltītes mūžs parāda – tik, cik esam savu mīlestību devuši citiem – cilvēkiem un arī Dievam. Zeltīte uzticējās ticības gaismai un dzīvoja tās apspīdēta, tāpēc lai mūžībā viņai simtkārt atspīd mīlestība, kas sijāta šajā saulē!