Leopolda Sīpoliņa piemiņas stipendija

Leopolds Sīpoliņš ar meitu Andu

Leopolds Sīpoliņš dzimis 1921. gadā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies V.Olava komercskolā un jau agrā vecumā apjautis labas izglītības vērtību. Līdz ar mācībām strādājis avīzē “Jaunākās ziņas”, kur iepazinis Emīliju un Antonu Benjamiņus. Sākoties karam, Leopolds frontē nonāca kā kara korespondents un fotogrāfs. Savā bīstamajā, bet svarīgajā uzdevumā, bieži darbojoties zem ložu uguns, divkārt ticis ievainots un vairākkārt kontuzēts. Kara laikā uzņemtos fotonegatīvus pēc teju 60 gadiem Leopolds nodeva Latvijas Kara muzeja rīcībā, kur tagad tie kalpo kā vērtīga Latviešu leģiona karavīru ikdienas fiksācija un atainojums.

Beidzoties karam, Leopolds patvēruma atrada Kanādā un jau pavisam drīz sāka sevi apliecināt būvdarbu jomā. Paralēli celtniecībai apņēmīgais jauneklis naktīs piestrādāja par apkopēju slimnīcā. Smags jo smags darbs sniedza ne tikai nepieciešamo pieredzi, bet arī norūdīja vīrieša raksturu, tajā pašā laikā neļaujot zaudēt cilvēcību un spēju uztvert cita vajadzības un sāpes.

Leopolds Sīpoliņš vairāk nekā 50 aktīvu darbības gadu laikā uzcēla simtiem ēku ASV un Kanādā, tā iegūstot ievērojama un cienīta būvmeistara slavu. Kādā no savām intervijām Sīpoliņa kungs atzina „Man bija spējas plānošanā. Turklāt man bija godīgums, kas bija tik svarīgs - nekad nemānījos, vienmēr analizēju izdarīto."

Domājot un rūpējoties par latviešu kultūras un nemateriālās bagātībās saglabāšanu un ilgtspēju, Leopolds aktīvi iesaistījās latviešu trimdas mākslas darbu vākšanā, krāšanā un izstāžu organizēšanā. Lai atspēkotu maldīgus uzskatus un pierādītu, ka arī latviešu mākslinieki diasporā  spēj bagātināt latvisko mākslas pūru, L. Sīpoliņš 1981. un 1987. gadā sarīkoja divas izstādes „Aizrobežu mākslas muzejā" un “Pasaules brīvie latviešu mākslinieki".

Ievērojamā darboņa mūžu vēl vairāk pastiprina un izceļ viņa nerimstošā vēlme atbalstīt un palīdzēt. 1979. gadā Leopolds Sīpoliņš dibināja  fondu sava dēla Klāva Edmara Sīpoliņa piemiņai ar mērķi veicināt izglītības attīstību un kultūras vērtību saglabāšanu. Vairākus gadus piešķīris stipendijas Latvijas Mākslas akadēmijā studējošajiem. Ziedotāja sadarbība ar Vītolu fondu aizsākusies 2003. gadā, kad Klāva Sīpoliņa fonda vārdā tika dibinātas un piešķirtas pirmās stipendijas. 2008. gadā tiek noslēgts jauns ziedojuma līgums par ieguldījumu neaizskaramajā kapitālā – Leopolds Sīpoliņš nodibina mūža stipendiju.

Mūžībā Leopolds Sīpoliņš devās 2013. gadā, tomēr viņa veikums joprojām dzīvo un dzen spēcīgas atvases. Leopolds ir cilvēks, kurš tikai no savas apņēmības, pacietības un darbspējām radījis fundamentu, kas balstījis ne tikai pašu tā cēlāju, bet arī daudzus jo daudzus, kas raduši atbalsta punktu, pateicoties Sīpoliņa kunga labsirdībai. Turklāt jo tālāk dodas laika rats, jo labāk vērojams, cik augstu virs ikdienības robežām pacēlies tornis, kura pirmo akmeni iekalis Leopolds Sīpoliņš.